" Hell, i've always been old, Ben. you know what though? i don't mind. i mean if my muscles ache, it's because i've used them. it's hard for me to walk up the steps now, it's 'cause i walked up 'em every night to lay next to a man who loved me. i got a few wrinkles here and there, but i've laid under thousands of skies with sunny days. i look and feel this way well 'cause i drank and i smoked, i lived and i loved, danced, sang, sweat and screwed my way through a pretty damn good life if you ask me. getting old ain't bad, Ben, getting old, that's earned."
Nu lūk, Ben, kad tu man vecumdienās teiksi cik veca gan es patiesībā esmu, tad šie būs vārdi, ko es tev atbildēšu. Vismaz es ceru, ka tā būs.
Es zinu, ka ir daudzi cilvēki, kas baidās novecot, arī es vienu brīdi prātoju, cik lieliski gan būtu palikt mūžam jaunai, mūžam būt spējīgais skriet cik tālu vien sirds ved un dzīvot nesaskaroties ar pieaugušo mūžīgajām problēmām. Bet tagad es domāju mazliet savādāk, jo katra diena ir īpaša, tā atnes kaut ko jaunu, kaut ko savādāku nekā visas iepriekšējās. Un tas ir apburoši. Viss mainās un viss paliek un viss notiek pretstatā. Jā, Ben, kad tu būsi vecs, tu sapratīsi.
