And then I woke up..

And then I woke up ... feeling excited.

And happy.
I understand that there are people of few words, and you are one of them, but the conversation and games we had yesterday made me happy.
Getting to know bits and pieces of past I did not have the chance to participate in.
Discussing future dreams and thoughts.

I hope I get my hairstyle right tonight.

We all know how lame I am at these things.

And then I woke up..

And then I woke up.. feeling restless.

This was one of the longest nights of my life. I have not felt so emotionally bare, so confused as I did tonight.
But I still wouldn't give this up for the world. Having you next me is a bliss.

I thought that I would be furious that I have to go on a business trip the first thing after you come back.
But it works out just fine. I need the time to calm my nerves.
You are funny that way. You stay silent and wait for the storm to pass.
And I like you so much more for it. I resent saying words on an anger spike that I'd regret later.

Glad you are home.
Does this feel like home to you?

And then I woke up...

And then I woke up.. feeling like my eyes are too heavy and there is no way in hell I will be able to get out of the bed soon. Because I spent most of the night turning and tossing out of the excitement of seeing you today. Did I do everything? Did I prepare everything? Is the house clean enough? Will he like the food? And most of all - will he really come? After all I have been waiting not-really-that-patiently the whole week for him to come.
But I had to wash my hair and do my make up, so I found the motivation to leave the warmth of my bed.
I do not really like myself when I get nervous. My body starts acting up. Like it's telling me - honey, what the hell do you think you are doing. Well more like my brain is telling my heart - calm the fuck down. Not that it listens. It never listens. Stubborn, that one.
But it's alright. After months of waking up alone, finally, my heart has something to look forward, feeling some other heart beneath my palms. Ain't that the most beautiful thing?
Lets's see, shall we?

Final note, the past should be in the past.

I see You are back, and I hope it means You are over it, as terrible as that sounds. I am still very sorry, even if You don't believe me, but I am. I didn't have a choice, I hope You can see that now. By no means I am trying to say that i was not at fault. I was. A coward. But don't get your hopes up, not because I was afraid of being with you, but afraid of You leaving Her. And if You dont know why than You are a bigger idiot than I thought. I hope you have forgotten me. I guess it was great while it lasted.  I learned a lot. Even if all of it now breaks my heart. And I realize I sound like a total bitch, but, hey, I was,  and there is no point in denying it. I am so very sorry.
I wish you well. You know I do. That's what got us in this mess in the first place.


I shouldn't have thought of  looking you up. I never change do I. 

Thank you for keeping me sane, when the world was going crazy.

„Kam tu patiesi tici?” viņš dusmās jautāja.

Apbrīnojami, kā viņš bez piepūles spēja aizskart vissāpīgākos tematus manā dvēselē. Jā, Evit, kam tu tici? Kam tu, sasodīts, tici? Vai Dievam debesīs vai liktenim? Vai fejām un Ziemassvētku vecītim? Kam?

Šis temats manā galvā tika malts un malts tik bieži, ka cerība uz atbildi jau sen bija zudusi. Es zināju, ka pirmkārt, manas domas aizklejos uz pasaulē valdošajām netaisnībām, ciešanām un nežēlībām, kas manu cerību uz Dievu padarīs par muļķīgu. Nevarētu teikt, ka tas to izdzēsīs pavisam, nezinu kāpēc, varbūt dēļ tā, ka pasaulē bija tik daudz cilvēki, kas tam fanātiski ticēja. Bet, nē, lai nu kam, bet ne baznīcai.

Liktenis? Brīnumi? Nejaušības? Es nezinu! Es neesmu droša.

Liktenis man asociējas ar zaļu bļodiņu, kas atrodas virtuves tālākajā plauktiņa, neviena neizmantota, veca un nemoderna. Mana tēva brāļa bļodiņa. Mana vienīgā atmiņa par viņu. Kādā pavisam savādākā bļodiņā tika ieliktas pupiņas, kad viņš pēc apciemojuma devās prom, tolaik man varēja būt kādi 4 gadi, un nākošreiz, kad viņš ieradās, manuprāt, pēdējo reizi, kad viņš ieradās, viņam līdzi bija šī zaļā māla bļodiņa. Toreiz neviens neiebilda, neviens neteica, ka tā nemaz nav mūsu, varbūt neviens cits to arī nepamanīja. Un tad viņš vairs nebija. Es nezinu kā, kāpēc, bet tā nu tas bija. Un tā zaļā bļodiņa bija viss, kas atlicis. Laikam ejot viss ieritēja savās vietās, bet tā bļodiņa vēl joprojām atradās pirmajā skapītī pirmajā plauktiņā. Ikreiz to ieraugot mani pārmāca bailes un skumjas. Es bijos par to, ka tā atgādinās tētim brāli, to, ka viņš vairs nav blakus. Un tad kādu dienu tās vairs tur nebija. Es cerēju, ka tas nozīmē, ka ar viņa nāvi tētis ir samierinājies. Kur tur ir liktenis, ej nu sazin’, bet tas ir mans priekšstats par to.

Brīnumi? Cilvēki tiem tic aiz aklas cerības. To ir grūti formulēt. Iespējams, ka man ir bail ticēt kaut kam ar visu savu būtību, jo tas ir vēl viens veids kā tikt pieviltai. Un brīnumi. Vai gan ir brīnums, kas šis pagājušogad tik novītušais augs šogad ir tik atspirdzis un ziedošs? Iespējams, ka tā domāt ir gluži vienkārši vieglāk.

„Nu?” viņš urdīja. Es nopūtos. Biju aizmirsusi, cik ļoti viņam nepatīk šādi klusumi. Man nebija atbildes, tieši tāpēc pateicu to, ko es biju konstatējusi sen, sen atpakaļ un bija vispatiesākais, ko es varētu teikt, lai arī cik bērnišķīgi tas neskanētu.

„Es ticu Ziemassvētku vecītim.” Pēc brīža apdomājusies piepildu „Un arī Lieldienu zaķim.”


I am not gonna change for you, just so you know. Not gonaa act as if i am a bigger person, cause I'm not. I'm crazy, I'm crazy as hell and I'm fun. But it's your choice whether or not you find me worth it. 

Atmiņai

Vienu no mūsdienu labākajām jaunajām rakstniecēm tik šķietami patiesi aprakstīja attiecības.
Mēs visi atceramies to brīdi kad iepazināmies, to brīdi kad sajutām šķietamo lielo mīlu. Un to brīdi mēs sevī saglabājam kā momentuzņēmumu, ko ikreiz, kad paliek vientuļi, mēs apskatām - jā, tāds viņš izskatījās mūsu pirmajā tikšanas reizē, jā, tādā vīrietī es iemīlējos. Un īstenībā šis momentuzņēmums ir tas, kas traucē. Jo cilvēki mainās. Vienmēr. Savādāk nevar. Un jā, pēc gada tas pārdrošais vīrietis, kurā tu iemīlējies, ir palicis mierīgāks, un jā tas ir savādāk, un jā tas nepierastāk, un tu kaut kādā veidā vairs nejūties ērti viņa klātbūtnē, un kaut kas visu laiku nav kārtībā, un visu laiku ir strīdi, un viss šķietami brūk. Un tad tev paliek tikai divas iespējas - uzņemt jaunu foto, vai gluži vienkārši laist viņu vaļā.

Un te nu es esmu :)

Woah, es tik sen neesmu šeit neko rakstījusi. Piedodiet. Droši vien jau esat par šo saiti aizmirsuši un ticiet man, es jūs nevainoju. Pārāk daudz ir bijis prātā un pārak maz laika.
Un ja man ir jāatzīstas tad esmu bezgala nogurusi, bet tik un tā lietas kaut kā virzās uz priekšu.
Man šodien bija lekcija Angļu rakstība humanitārajās zin. un ticiet man, es pirmo reizi biju klasē, kur mani viss apbūra. Tik skasta valoda ( kas, protams, manā galvā jaucās ar japāņu, un izveido tur pavisam nesaprotamu putru) un tik interesanti dzeļoji, un lektore, kas šķiet ir lasījusi tik daudz un zin ti daudz. Un tad vēl -


"Listen to the mustn'ts, child. Listen to the don'ts. Listen 
to the shouldn'ts, the impossibles, the won'ts. Listen to the 
never haves, then listen close to me... Anything can happen, 
child. Anything can be." 

-- Shel Silverstein


Un es ceru, ka jums visiem iet labi. Es esmu pasākusi rakstīt haotiski, bet kāds man tuvs cilvēks teica - tavi vārdi vēl nekad nav bijuši tik aizraujoši. 

Un nekas nesilda sirdi vairāk par to.