#9 pēc karstuma

"Heh, Tev nav man jāatvainojas."


Bet ir. Bet ir. Tik ne par to, ko tu domā, vai teiksim tā - mazliet savādāk. Piedošanu es lūdzos par to, ka nekad nebūšu viena no tām meitenēm. Mani smiekli reti kad būs skaļākie telpā un ne vienmēr atradīšu kaut ko kopīgu ar katru no taviem draugiem. Es neesmu zelts un bieži vien cienīšu apkārtējos vairāk par savu vēlmju piepildījumu, vai tavu, un citreiz iespējams pilnīgi otrādi un lai arī cik dīvaini tas būtu,Tev tas ir jāsaprot. Es negulēšu svešā gultā bez atļaujas un nečiepšu paslēpšanai citu alus pudeles. Nu es es neesmu tā meitene, un ceru, ka tu to saproti, un vairāk es to nepieminēšu, jo, ja ne, tad ne.
Bet es tavu labklājību turēšu augstāk par savējo, tavu sirdi tuvāk dvēselei nekā jeb ko citu. Lai arī cik auksti man būs es nekad neatņemšu Tev visu segu un vienmēr pacienāšos ar pēdējo alus kausu. Es... es gluži vienkārši pārāk daudz domāju un tu pārāk reti esi klāt, lai to izkliedētu.

#8 Nepacietība

So, mani mīļie, rīt jau ir Līgo vakars! Es nezinu kā Jūs, bet es šogad nepacietīgi gaidīju Jāņus un liekas mazliet nereāli, ka tie nu jau ir klāt. Jēej!
Kur Tu svinēsi šos brīnišķīgos šašlika cepšanas, pāri ugunskura lēkšanas un alus dzeršanas svētkus? Nu, lai arī kur Tu tos svinēsi es novēlu Tev brīnišķīgi pavadīt Jāņus. Lai tavs alus kauss ir mūžam pilns un mūžam gards un pats galvenais, lai blakus ir Tev tuvi un mīļi cilvēki ar ko saskandināt šo alus kausu, lai lecot pāri ugunskuram vari izbaudīt to foršo adrenalīna uzplūdu un to sajūtiņu, ka dzīve ir varena, lai Tavs Jāņu vainags ir Tava košākā rota. Izbaudi Jāņus, izbaudi vasaru un vēlāk ... vēlāk pastāsti kā Tev tas izdevās.

#7 šaubas

Šķiet, ka ikvienam dažreiz uznāk tās nelāgās domas par to, ka mēs nekam nederam. Un ar to es domāju visus `es neesmu pietiekami atjautīga`, `es neesmu pietiekami pievilcīga` un `es neprotu pietiekami labi gatavot ēst`. Un es zinu, ka cilvēks sevis pārmetumos īsti neklausās apkārtējos, bet ja nu mana frekvence pēkšņi ir paplašinājusies tad es vēlos, lai Tu zini, ka Tu man patīc. Un es nedomāju šos vārdus to bērnībā iegūtajā nozīmē, kad tos veltam pirmajam puisim, kas padalās ar spēļu mašīnīti, bet gan no sirds uz sirdi - Tu man patīc kā cilvēks, kā draugs, kā laika biedrs, jo savādāk tak es tā nenopūlētos vai ne? un, lai arī kā dzīve dažreiz saputrojas, un, lai arī cik sūdīgus lēmums Tu šķietami pieņem, tie ir Tavējie un citu Tev nav. Sliktāk ir tad, kad tu pamani, ka neesi pietiekami Tu pats, bet tas nu ir mazliet neiespējami.. kas cits gan Tu vari būt?

#6 Atzīšanās

Tev ir lieliska spēja padarīt visu nopietno nenopietnu un visu nenopietno nopietnu. Es apbrīnoju to Tevī.
Šī īpašība lieliski spēj man likt pazaudēt pamatu zem kājām.

#5 Pilnmēness diena

Šodiena bija viena no tām dīvainajām dienām, kad viss notiek pilnīgi negaidīti. Un es mēģinu izspriest vai tā bija labi dīvaina, vai slikti, bet nu nekādi nesanāk. Jau  no paša rīta sliktam notikumam seko labs un tad otrādi. Tā kā pāri ceļam pārgājis melns kaķis un pēc dažām stundām ejot uz mājām es par to atceros un, lai arī man nav kur nelaimītei ielīst, drošības pēc - tpu, tpu, tpu un tuk, tuk, tuk, un pretī nāk kaimiņš, kurš vienmēr pīpē tās smaržīgās cigarillas  un skatās uz mani apmulsis un smaida. Mēs bērnībā spēlējām mašīnītes kopā, tāpēc vienmēr esmu zinājusi, ka viņš mani uzskata par mazliet dīvainu, bet šodien tas bija mazliet savādāk. Viņa acu skatiens bija uzmundrinošs un saprotošs un es nezināju raudāt vai smieties.Un tas nav viss, nebūt ne, bet domāju, ka pārējie piedzīvojumi pagaidīs, esmu pārgurusi.
 Lūk, tāda bija mana diena. Viscaur savāda. Gluži manā stilā.

#4 Gerberas un neļķe

You've gotta hope that there's someone for you

As strange as you are

Who can cope with the things that you do

Without trying too hard *

Pasaulē ir tik daudz skaistu cilvēku, skaistu vārdu un stāstu, ka dažreiz šķiet, ka nu ir viss, visu, ko pasaulē ir iespējams piedzīvot - kāds jau to ir izdarījis. Miljardiem cilvēku un es vienīgā šajā mazliet absurdajā un smieklīgajā situācijā? Ko, nu, stāsti, tā nevar būt.

Bet tomēr.

Naktī Tu paveries zvaigznēs un .. un zini, ka dažādie stāsti nevar `beigties`, tie nav saldējams Tavā ledusskapī vai saldētas zemenes manējā. Katrai zvaigznei taču savs ceļš ejams. Tā pat arī Tev. Un tas ir Tavs lēmums - kā veidot savu dzīves stāstu. Tavās rokās ir spēks to attīstīt par ko vien Tu vēlies - komēdija, traģēdija, melodrāma vai romantika - lai arī ko Tu izvēlēsies, esmu pārliecināta, ka spēsi to pasniegt ar grāciju. Es esmu te, lai klausītos.

Tā doma par to, ka pasaule ir gatava mūsu vārdiem, mūsu neprātīgajiem piedzīvojumiem, smiekliem un asarām, ir mazliet veldzējoša.

You've gotta know that there's more to this world

Than what you have seen

Because we all have limited view

Of what we can be *

*Jon Brion - "Here We Go"

#3 Ticu, ticu

„Kam tu patiesi tici?” viņš dusmās jautāja.

Apbrīnojami, kā viņš bez piepūles spēja aizskart vissāpīgākos tematus manā dvēselē. Jā, Evit, kam tu tici? Kam tu, sasodīts, tici? Vai Dievam debesīs vai liktenim? Vai fejām un Ziemassvētku vecītim? Kam?

Šis temats manā galvā tika malts un malts tik bieži, ka cerība uz atbildi jau sen bija zudusi. Es zināju, ka pirmkārt, manas domas aizklejos uz pasaulē valdošajām netaisnībām, ciešanām un nežēlībām, kas manu cerību uz Dievu padarīs par muļķīgu. Nevarētu teikt, ka tas to izdzēsīs pavisam, nezinu kāpēc, varbūt dēļ tā, ka pasaulē ir tik daudz cilvēki, kas tam fanātiski tic.

Liktenis? Brīnumi? Nejaušības? Es nezinu! Es neesmu droša.

Liktenis man asociējas ar zaļu bļodiņu, kas atrodas virtuves tālākajā plauktiņa, neviena neizmantota, veca un nemoderna. Mana tēva brāļa bļodiņa. Mana vienīgā atmiņa par viņu. Kādā pavisam savādākā bļodiņā tika ieliktas pupiņas, kad viņš pēc apciemojuma devās prom, tolaik man varēja būt kādi 4 gadi, un nākošreiz, kad viņš ieradās, manuprāt, pēdējo reizi, kad viņš ieradās, viņam līdzi bija šī zaļā māla bļodiņa. Toreiz neviens neiebilda, neviens neteica, ka tā nemaz nav mūsu, varbūt neviens cits to arī nepamanīja. Un tad viņš vairs nebija. Es nezinu kā, kāpēc, bet tā nu tas bija. Un tā zaļā bļodiņa bija viss, kas atlicis. Laikam ejot viss ieritēja savās vietās, bet tā bļodiņa vēl joprojām atradās pirmajā skapītī pirmajā plauktiņā. Ikreiz to ieraugot mani pārmāca bailes un skumjas. Es bijos par to, ka tā atgādinās tētim brāli, to, ka viņš vairs nav blakus. Un tad kādu dienu tās vairs tur nebija. Es cerēju, ka tas nozīmē, ka ar viņa nāvi tētis ir samierinājies. Kur tur ir liktenis, ej nu sazin’, bet tas ir mans priekšstats par to.

Brīnumi? Cilvēki tiem tic, jo tā tie iemājo cerību. To ir grūti formulēt, bet man ir mazliet bail tiem ticēt. Iespējams, ka man ir bail ticēt kaut kam ar visu savu būtību, jo tas ir vēl viens veids kā tikt pieviltai. Un brīnumi. Vai gan ir brīnums, kas šis pagājušogad tik novītušais augs šogad ir tik atspirdzis un ziedošs? Iespējams, ka tā domāt ir gluži vienkārši vieglāk.

„Nu?” viņš urdīja. Es nopūtos. Biju aizmirsusi cik ļoti viņam nepatīk šādi klusumi. Man nebija atbildes, tieši tāpēc pateicu to, ko es biju konstatējusi sen, sen atpakaļ un bija vispatiesākais, ko es varētu teikt, lai arī cik bērnišķīgi tas neskanētu.

„Es ticu Ziemassvētku vecītim.” Pēc brīža apdomājusies piepildu „Un arī Lieldienu zaķim.”

#2 helikopteris

Es vēlos šovasar izlēkt ar gumiju. Tā es tikko izdomāju. Un vasaras beigās uztaisīt tetovējumu. Jā. Tas būtu lieliski.
Vēl es, protams, vēlētos izbraukt ar helikopteri un kaut kur debess augstumos satikt Mīļumu.. Ah, cik tas bija sen, un es vairs nemaz neatceros, kur atradās tā poga, kas bija paredzēta speciāli viņam. Ja arī tu nesaproti vai vairs neatceries, nepārdzīvo. Tie laiki nu vairs ir tikai patīkamas atmiņas, kuras viegli silda sirdi, kad tiek atvērtas. Nu tu taču zini, tev pašai/m tādas ir..

#1 Z un M

Es vairs nespēju izskaitīt, cik reizes es šorīt esmu pārbaudījusi savu telefonu pēc jaunām vēstīm no tevis, bet to kā nav, tā nav. Tu laikam vēl guli. Bet es esmu te un ilgojos.
Zelta maliņa. Man ir laiks sev, tik daudz, daudz laika sev vienai, ka pat nezinu, ko ar to darīt. vajadzētu pamācīties autoskolai, bet ir tik skaista diena.. Varbūt saldētas zemenes? O! Es atceros, ka mamma vakar nopirka arī to gardum gardo sieru, kā viņu tur sauca.. jā, Mozzarella! Hei. Guli, mīļais, ar mani nu viss ir kārtībā.