Es šodien jūtos tā savādi, kā cielava, kuras bērns ir saslimis un nespēj vairs lidot, un es esmu pieņēmusi lēmumu palikt tepat, kur ziemas ir asins stindzinošas un rūpēties par viņu.
Laiks paliek ar vien aukstāks un aukstāks un mazais ar vien vājāks un vājāks, bet es nepadodos. Lai padarītu ligzdu ziemas izturīgu es skrienu pretī rudens vējam pēc siltākajiem zariņiem, un lai arī cik reizes tas vējš mani neatpūstu atpakaļ, es turpinu celties, atplest savus spārnus un lidot kaut ar asarām acīm, kaut ar sāpošu ikvienu ķermeņa daļiņu, jo tas viss ir nieks salīdzinot ar sāpēm ko izjūt sirds domājot par mazo ķermenīti, kas guļ ligzdā un lēnam dziest.
"Mammīt," viņš čukst, "lido prom, tu te neizdzīvosi, lido pie brāļiem, lido pie saules! ( es tāpat lēnām mirstu.)" Bet ir taču atšķirība liela - vai tu nomirsti vienatnē, vai ar kāda spārnu, kas tev apsedz un sargā no aukstuma. Vienatne ir biedējoša. ( Bet kurš gan zināja, ka arī kopā esamība var būt tik bezgala sāpīga?). Ir jācīnās līdz pēdējām. Man ir tikai divi spārni un kājās un es neesmu spējīga savu dēlu aizvest uz siltajām zemēm. Esmu nespēcīga dabas priekšā, bet tik un tā es cīnos.
"mammīt, pietiek!"
Bet nē, nepietiek, jo kā gan es spētu kaut iedomāties par sevis glābšanu, ja neesmu spējīga izglābt dārgāko, kas man ir?
Fuhh, palika mazliet labāk. Ik pa laiciņam padomājiet par to, kas jums ir. Ik pa laiciņam pamēģiniet vienkārši tāpat, bez nekāda iemesla izdarīt kaut ko jauku.
"Ziedi, Dāvanas,Šokolāde tas viss, protams, ir ļoti jauki, bet sms aukstā rīta: " Tu silti saģērbies?" tas ir mīļi."
funny ^.^
