Viņa teica: "Laikam jau pa šitādām kupenām es savu vecīti neatradīšu. "
Un mamma piebilda: "Nu, ja, tad jau labāk sagaidi pavasari."
un tajā momentā es tiešām sapratu, ka cilvēki ir spējīgi pateikt visskaistākās lietas pat neapzinoties. Rakstnieki dzīvo dēļ šādām situācijām, šīm emocijām, šiem vārdiem. Nodaļa grāmatas beigās, kas aizkustina un piekļūst tik tuvu, tik tuvu.
Ko tu iztēlojies?
No comments:
Post a Comment