#3 Ticu, ticu

„Kam tu patiesi tici?” viņš dusmās jautāja.

Apbrīnojami, kā viņš bez piepūles spēja aizskart vissāpīgākos tematus manā dvēselē. Jā, Evit, kam tu tici? Kam tu, sasodīts, tici? Vai Dievam debesīs vai liktenim? Vai fejām un Ziemassvētku vecītim? Kam?

Šis temats manā galvā tika malts un malts tik bieži, ka cerība uz atbildi jau sen bija zudusi. Es zināju, ka pirmkārt, manas domas aizklejos uz pasaulē valdošajām netaisnībām, ciešanām un nežēlībām, kas manu cerību uz Dievu padarīs par muļķīgu. Nevarētu teikt, ka tas to izdzēsīs pavisam, nezinu kāpēc, varbūt dēļ tā, ka pasaulē ir tik daudz cilvēki, kas tam fanātiski tic.

Liktenis? Brīnumi? Nejaušības? Es nezinu! Es neesmu droša.

Liktenis man asociējas ar zaļu bļodiņu, kas atrodas virtuves tālākajā plauktiņa, neviena neizmantota, veca un nemoderna. Mana tēva brāļa bļodiņa. Mana vienīgā atmiņa par viņu. Kādā pavisam savādākā bļodiņā tika ieliktas pupiņas, kad viņš pēc apciemojuma devās prom, tolaik man varēja būt kādi 4 gadi, un nākošreiz, kad viņš ieradās, manuprāt, pēdējo reizi, kad viņš ieradās, viņam līdzi bija šī zaļā māla bļodiņa. Toreiz neviens neiebilda, neviens neteica, ka tā nemaz nav mūsu, varbūt neviens cits to arī nepamanīja. Un tad viņš vairs nebija. Es nezinu kā, kāpēc, bet tā nu tas bija. Un tā zaļā bļodiņa bija viss, kas atlicis. Laikam ejot viss ieritēja savās vietās, bet tā bļodiņa vēl joprojām atradās pirmajā skapītī pirmajā plauktiņā. Ikreiz to ieraugot mani pārmāca bailes un skumjas. Es bijos par to, ka tā atgādinās tētim brāli, to, ka viņš vairs nav blakus. Un tad kādu dienu tās vairs tur nebija. Es cerēju, ka tas nozīmē, ka ar viņa nāvi tētis ir samierinājies. Kur tur ir liktenis, ej nu sazin’, bet tas ir mans priekšstats par to.

Brīnumi? Cilvēki tiem tic, jo tā tie iemājo cerību. To ir grūti formulēt, bet man ir mazliet bail tiem ticēt. Iespējams, ka man ir bail ticēt kaut kam ar visu savu būtību, jo tas ir vēl viens veids kā tikt pieviltai. Un brīnumi. Vai gan ir brīnums, kas šis pagājušogad tik novītušais augs šogad ir tik atspirdzis un ziedošs? Iespējams, ka tā domāt ir gluži vienkārši vieglāk.

„Nu?” viņš urdīja. Es nopūtos. Biju aizmirsusi cik ļoti viņam nepatīk šādi klusumi. Man nebija atbildes, tieši tāpēc pateicu to, ko es biju konstatējusi sen, sen atpakaļ un bija vispatiesākais, ko es varētu teikt, lai arī cik bērnišķīgi tas neskanētu.

„Es ticu Ziemassvētku vecītim.” Pēc brīža apdomājusies piepildu „Un arī Lieldienu zaķim.”