Aiz apsnigušiem kalniem, bezgalīgi zilām debesīm un putu baltiem mākoņiem es atradīšu sevi. Ar katru savu elpu es ievilkšu gaišumu un pasauli, ar katru izelpu izelpošu visu tumšo, tukšo un bezjēdzīgo, līdz paliks tikai un vienīgi mana dvēsele. Es un vienīgi es.
Aiz brīnumaini zaļajām ielejām un nenogurdinoši garajiem tuksnešiem es atradīšu savu sapni. Es atradīšu cerību, ticību un savu personīgo brīnumu. To kā gaismiņu noglabāšu savā sirdī, lai silda pat tad, kad stāvu caurvējā.
Un nebīstoties no nezināmā es iešu meklēt Tevi. Mācīšos staigāt pa ūdens virsmu, aizskart debesis un iemīlēt mēnesi. Tādā brīvībā es atradīšu kāroto. Un tad viss atkal mainīsies.
Un es radīšu spēku cerībā, ka tālāko ceļu mēs iesim kopā.
No comments:
Post a Comment